brilljas

Ak, dziive ir skaista!!

Kops esmu atgriezusies, skiet ka sii ir mana iistaa vieta un seit man buus buut un dziivot. Iespeejams, ka taas ir tikai taas rozaa brilljas, bet ja tevi miilotais viirietis sagaida atgriezamie ar shampi un zemeneem, iedvesmojas ziimeet tavu portretu un butriski neizlaiz no rokaam, tad kaa var nebuut rozaa brilljas? Bet visvairaak mani aizkustinaaja vinja ruupes par manu taalaako izgliitiibu - taada nopietna saruna un nopietna lekcija un butt kick, lai es saaktu atkal kusteeties un domaat par savu naakoti, nevis tikai plivinaatos pa gaisu. Jo kaa izskataas, tad maniem vecaakiem tas iipasi neruup. Vinjiem uup ikai vinju savstarpeejaas attieciibas un nekas vairaak uz siis pasaules. Bet kaa mans braais atzinaas - muusu vecaaki ir kretiini un samierinies ar to.

Man ir loti zeel, ka naacaas vinjus atstaat tur akal starp tiem dzirnakmenjiem un es tiesaam gribeetu vinjiem paliidzee, kaut veel nezinu kaa. Labi, vecaakajm braalim paliidzeesu tikt projaam no turienes jau vasaraa, bet ko ar mazaaako braali?! Vinjam ta veel visa vidusskola prieksaa. Jaa, iespeejams, ka no sii rakursa dziive nemaz nav tik skaista kaa gribeetos.

Amstelveenee viss sniegs ir nokusis divu dienu laikaa, bet so 5dien ar Eric dosimies slidot uz kkaadu X pilseetu, kurai ir tika Holandisks nosaukums, ka es nespeeju atcereeties, but cares about those things anyway?

Labi, nu jau man aptruukaas gudraas domas, tapeec Nakti naktii :)

Atgriešanās+intuīcija

Aizvien biežāk un biežāk sāku domāt par mācīšanos - kur, ko un kā? Man vēl aizvien nav ne jausmas ko es vēlos un, ja man godīgi ir jāatzīstas, tad es vēl aizvien nezinu vai ir pienācis manz laiks mācīties. Jā, man briesmīgi bail atzīties, ka es vēl vienu gadu palaistu vējā, lai gan kārtīga izglītība man ir svarīga. Jo vairāk to izjūtu savā mīļotajā Amsterdamā, kur visiem maniem drugiem ir pienācīga izglītība un forši darbi. Bet es vēl aizvien spītīgi turos pie savas intuīcijas, kas man kliedz priekšā, ka es šogad nemācīšos. ZIn, kas ir pats jocīgākais? Es GRIBU MĀCĪTIES!!! Es tiešām gribu, bet.. es aŗi ļoti labi pazīstu to savu priekšnojautu, kas man vienmēr visu ir pateikusi priekšā kā būs, lai arī cik stipri es pretotos. Un ir sasodīti grūti pieņemt domu, ka es verētu izlaist vēl vienu gadu, būtībā balstoties uz kaut ko pavisam neracionālu un neizskaidrojamu - intuīciju.
Arī mana atgriešanās Amsterdamā - nez kādēļ man šķiet, ka tas nebūs tik ideāli vairs šoreiz. Vienkārši ir tāda sajūta un sit mani nost! Kaut arī lidmašīnai paceļoties 16. decembrī no Schiphol es jau zināju, ka drīz atgriezīšos. Vēl nezināju kad un kā, bet es zināju, ka atgriezīšos un pavisam drīz. Tagad jautājums, kas mani nomoka - vai man to vajadzēja? Vai man patiesi vajag atgriezties Nīderlandē, vai tomēr būtu bijis labāk, ja es būtu iekarojusi kādu citu valsti, kaut vai to pašu Spāniju vai pieņēmusi kādu no neskaitāmajiem piedāvājumiem uz Angliju. Meibī, meibī, meibī.
Mīļotais(?) vīrietis. Neko nezinu, neko negribu zināt. Tā man pagaidām šķiet. Ko es gribu? Aizbraukt uz Parīzi un satikt Madrides draudziņu. Un gribu sakārtoties kārtējo reizi. Joga?