Atgriešanās+intuīcija

Aizvien biežāk un biežāk sāku domāt par mācīšanos - kur, ko un kā? Man vēl aizvien nav ne jausmas ko es vēlos un, ja man godīgi ir jāatzīstas, tad es vēl aizvien nezinu vai ir pienācis manz laiks mācīties. Jā, man briesmīgi bail atzīties, ka es vēl vienu gadu palaistu vējā, lai gan kārtīga izglītība man ir svarīga. Jo vairāk to izjūtu savā mīļotajā Amsterdamā, kur visiem maniem drugiem ir pienācīga izglītība un forši darbi. Bet es vēl aizvien spītīgi turos pie savas intuīcijas, kas man kliedz priekšā, ka es šogad nemācīšos. ZIn, kas ir pats jocīgākais? Es GRIBU MĀCĪTIES!!! Es tiešām gribu, bet.. es aŗi ļoti labi pazīstu to savu priekšnojautu, kas man vienmēr visu ir pateikusi priekšā kā būs, lai arī cik stipri es pretotos. Un ir sasodīti grūti pieņemt domu, ka es verētu izlaist vēl vienu gadu, būtībā balstoties uz kaut ko pavisam neracionālu un neizskaidrojamu - intuīciju.
Arī mana atgriešanās Amsterdamā - nez kādēļ man šķiet, ka tas nebūs tik ideāli vairs šoreiz. Vienkārši ir tāda sajūta un sit mani nost! Kaut arī lidmašīnai paceļoties 16. decembrī no Schiphol es jau zināju, ka drīz atgriezīšos. Vēl nezināju kad un kā, bet es zināju, ka atgriezīšos un pavisam drīz. Tagad jautājums, kas mani nomoka - vai man to vajadzēja? Vai man patiesi vajag atgriezties Nīderlandē, vai tomēr būtu bijis labāk, ja es būtu iekarojusi kādu citu valsti, kaut vai to pašu Spāniju vai pieņēmusi kādu no neskaitāmajiem piedāvājumiem uz Angliju. Meibī, meibī, meibī.
Mīļotais(?) vīrietis. Neko nezinu, neko negribu zināt. Tā man pagaidām šķiet. Ko es gribu? Aizbraukt uz Parīzi un satikt Madrides draudziņu. Un gribu sakārtoties kārtējo reizi. Joga?