Un visi mani nebeidzami tincina..

Peedeejaa laikaa paaraak biezi sanaak aizdomaaties ko es sev gribu redzeet apkaart. Katru reizi kaa paskatos bildes no maajaam ar bomaariem vai dregelos palasu komentaarus no balliiteem un paseedeesanaam un "teejas dzersanaam", ko esmu palaidusi garaam galvaa ir viena doma - KO PIE VELNA ES TE DARU?! Ma vajadzeeja buut maajaas, tuseeties ar saveejeem smieties liidz asaraam par peedeejiem jokiem, kurus es izlasu vairs tikai stulbajos draugelos el vee un turpinaat savu jauko dziiviiti ar kjertajiem vecaakiem un buut vinju meita. Bet sobriid man ir pilniigi cita dziive - loti patstaaviiga un neatkariiga (lielaakajai dalai cilveeku, kad uzzin manu iisto vecumu zoklis ir liidz griidai (labaa noziime(laikam))), ar citiem draugiem, citu ikdienu, citiem jokiem un citiem tusinjiem. Savaadaakiem. Tie, kurus es vairs tikai redzu bildees ir kaa saulainaa beerniiba, kuraa man veel ir iespeeja atgriezties, bet jautaajums, kas karaajas gaisaa - vai es to gribu? 70% manas dienas pavadu pilniigaa paarlieciibaa, ka man seit ir labi, es seit gribu palik un taa tam buus buut, bet kaa ar atlikusajiem 30%? Ja nu tie ir pietiekami speeciigi, lai mani aizvilktu maajaas? Tas buutu kaa sprungulis mana dziives ritenii. Pavisam noteikti. Bet ja nu tas ir tiesi tas, kas man ir vajadziigs? Kaa saakt no nulles. Ja nu es neesmu izveeleejusies pareizo laiku/valsti/lidmasiinu? Tas mani peedeejaa laikaa loti nomoka, jo jautaajums paliek - man agraak vai veelaak ir jaasaak studeet. Un tas ir kuraa no valstiim?
Vai es esmu gatava samierinaaties,ka mana saulainaa beerniiba tiesaam vairs ir tikai beerniiba un neatskatoties lekt ieksaa lielo dziivee, vai tomeer doties atpakal pie saviem laa4ukiem speeleet pieauguso speeles veel kaadu laicinju? Un galu galaa, mees visi jau esam vairaak vai mazaak pieaugusi. Taatad?